Daina Imša

Kā izskatās gaisma? Meitenītei trīs gadu vecumā auzu laukā nopļautas abas kājas. Izsūtīta uz Sibīriju. Izdzīvojusi. Dzīvojusi. Uz skolu uz elkoņiem līdusi, pēc pārsalšanas, ar Sibīrijas sievu zālītēm un dievvārdiem glābta. Atgriezusies. Zemi, grāmatas, ziedus, cilvēkus mīlējusi. No sirds. Bez noteikumiem. Bez apsūdzībām. Tā izskatās gaisma - tu mirdzi un citiem siltumu dod. Neko neprasot ne cilvēkam, ne liktenim.

Es novēlu Latvijai nākamajos 100 gados...

"Es atminos, kā šodien - tas bija 8.-9. augusts, kad 1957. gadā mēs atgriezāmies no Sibīrijas. Pļaviņās, pēc gadiem, atkal ieraudzīju Latvijas kokus. Madonā iebraucām preču vagonā ar atvērtām durvīm. Siens mūs izglāba. Pie paziņām pirmo nakti pārgulējām uz siena kaudzes šķūnītī. Kā smaržoja tas svaigais siens! Pēc Latvijas, nesaprotamā smaržā! Pēc dzimtā pagasta apmeklējuma, vecāki tika lūgti pamest Kusu. Nakti pārlaidām uz liela siena panta pie Driķu mātes. Atceros siltā piena garšu, ar ko viņa mūs cienāja. Devāmies uz Liezēri, tad apmetāmies tukšā mājā, kur tētis mazā istabiņā salika Dievs zin kur sadabūtu sienu, lai mums būtu, kur gulēt. Un mēs sākām dzīvot LATVIJĀ.

Es vēlu - Latvijas karogs mastā lai plīvo, Latvijas himna dvēseli silda. Lai meži šalc, druvas vārpas briedē, lai pāri visam - bērnu čalas skan!"