Edīte Zaube

Viņa - mana skolotāja - ir kā zvaigzne. Viņa mirdz Atzinības krusta zīmē, Oskara Kalpaka dzimtajās "Liepsalās" pašā karoga masta galā un katrā no saviem skolēniem. Viņa māca mums, - Cienīt sevi un savu dzimtu! Izzināt savas tautas vēsturi, krāt gara gaismu un nest to valstī!

Es novēlu Latvijai nākamajos 100 gados...

"Pēc daudziem gadiem satiku savu literatūras skolotāju. Sveiciena vietā, noskaitīju viņai dzejoli. Tas bija īpašs brīdis! Zem tā lielā koka, kur tikāmies, skolotāja lika man apsolīt, ka šo dzejolī ietverto domu dāvāšu katram un ikvienam. Tad nu ar - novēlu saviem pedagogiem, bijušajiem un esošajiem skolēniem, ģimenēm, katram latvietim Ojāra Vācieša vārdiem: "Ripo, kastan, ripo, zīle! Un, lai pastāv tie, kas mīlē. Mūžu mūžos tie lai pastāv asins žūžu karstā krastā, atvaracu virpuļdzelmē, divu acu spalgā svelmē. Kastan, mācies vienu lietu - neapmācies pērkonlietū, un vēl vienu - uz šīs zemes saules dienā ēnu nemest. Mācies, zīle, māku sīvo - stiprāk mīlēt nekā dzīvot, nāksies pazust - atstāj viņu, mazu, mazu ozoliņu. Ripo, kastan, ripo, zīle! Un, lai pastāv tie, kas mīlē!" Mums visiem godāt zemi, ģimeni, valsti! Viss."