Elīna Koļesņikova (Kelīna Klāna)

Rakstniece Kelīna Klāna. Skolotāja, dzīves augstāko vērtību nesēja, savu senču dzīvesgājuma godātāja. Cik var vēsturē rast - dzimtās vietas sargātāja, kas kā sūtība pavada visu viņas dzimtu - palikt, kopt un mīlēt šo zemi.  

Es novēlu Latvijai nākamajos 100 gados...

"Lai manā dzimtenē - Baltijas jūras, likteņupes Daugavas, Latgales ezeru un plašā Lubāna ūdeņiem allaž devīgi apskalotajā tīrajā zemē - nākošajā gadsimtā tiek uzcelta Saules pilsēta, par kuru cilvēce ir sapņojusi kopš saviem pastāvēšanas sākumiem. Lai mūžu mūžos pastāv, plaukst un zeļ baltā taisnības valsts Latvija, kurā būs pilnīgi iznīdēta sociālā netaisnība, kam pastāvot - vieni pārēdas un citi badā mirst. Lai neviens, kurš dzīvei piedzimis, šai valstī nejūtas lieks, nevajadzīgs, noniecināts un pazemots. Lai nevienai mātei Ziemassvētku vakarā pie aizsarmojuša loga sēdot, un, izsalkuša bērna galviņu glāstot, nav asarās aizlūstošā balsī jādzied mierinājuma dziesmiņa: "Ak, neprasi, nav maizītes, skat, skat, kur laukā zvaigznītes..."

Lai Latvija kļūst par Dieva svētītu cilvēcības, visiem un katram tās dzīvotājam, vēlētu laimes valsti! Bet pati, kad būšu nobeigusi savu mūža gājumu, lai pārtopu par smilgu Lubāna klānu pļavmalē. Varbūt, tad kāds šodien vēl nedzimis nākotnes dzīvotājs, vasaras rītā garām iedams un ieraugot, kā lecošās saules staros laistās rasas lāses smilgas skarās, uz brīdi apstāsies un latviešu valodā noskandēs četrrindīti no tautas daiļrades pūra.

Ai, tēvu zemīte,

tavu jaukumiņu,

smildziņa ziedēja

sudraba ziediem...

Un tā būs mana nemirstība manā Latvijā."