Helēna Ramba

Cilvēks, kurš stāvējis vistuvāk dzīvības brīnumam - turpat divus tūkstošus reižu. Bērniņi nākuši pasaulē ar Helēnas stipro, reizē, mīlestības pilno, roku palīdzību. Kādā svarā dzīvība? Uz vecmātes rokām sverama. 

Es novēlu Latvijai nākamajos 100 gados...

"Tēva māte mūsu pirtī bērnus ķēra. Reiz kāda māte atnākusi uz radībām, līdzi septiņi-astoņi bērneļi. Šie vecaimātei ar sprunguli meta. Baigi gribējās tiem - vēl viens sīkais! Mamma studiju gados mani iedrošināja - strādā, būs darīšana ar veselām sievām. Tā es piecdesmit četrus gadus nostrādāju par vecmāti.

Latvija man ir viss. Māja, zeme, es pati, bērņuki. Es nemainītu Latviju ne pret vienu vietu. Latvijai daudz ko vajag. Lai bērni būtu. Mums - lai saticība. Materiālais radīsies pats no sevis, jāmāk iztikt ar to, kas ir. Tēvs man mācīja - ja kādam iet labāk, papriecājies. Visiem vienādi nekad nevar iet. Un vēl - nabadzības dēļ lepnību zaudēt nevajag. Tēvs atstāja apziņu, kā mīlēt savu zemi. Galvenais, lai mīlestība būtu. Pacietība, iecietība vienam pret otru un dzimtenes mīlestība."