Ina Sniedze

Sirds Skolotāja. Bez atlikuma atdodot sevi citiem, pagājis mūžs. Pat dzeju, kas no sirds dziļumiem nākusi, viņa dāvā tautai. Cilvēks ar lielo burtu - pašaizliedzīga, dāsna un sirdsskaidra.

Es novēlu Latvijai nākamajos 100 gados...

"Senāk, kad no mātes krūts atdalīja bērniņu, viņu paņēma klēpī un apsēdināja pie galda. Uz galda salika grāmatu, visbiežāk, bībeli, naudu un maizi. Tad ļāva bērniņam pasniegties un izvēlēties, ko satvert. Tā bērns rādīja savu likteni. Ja ņēma grāmatu - būs kārs uz zinībām. Ja maizi - zemes darbos sevi veltīs. Ja naudu saķers - būs bagāts. Es to grāmatu ņēmu ciet. Kāri tvēru katru rindiņu, ko lasīt. Un izmācījos par literatūras skolotāju. Tautai ir jāskolojas! Skolota tauta ir gudra tauta. Dodiet bērniem lasīt! Tas attīsta domāšanu. Te ir mana māja, mana zeme, mana Latvija! Nelokāmi mēs esam - latvieši! Saglabāsim savu valodu tīru. Mūsu valoda ir tik sena un īpaša, kā nevienam!

Es novēlu bērniem piedzīvot maija saullēktus. Kad saule kļuvusi silta un silda zemi. Pļavā rasas lāses mirdz dimantos, un blakus birzīte ar baltiem bērziem, kur vari nogulties, gulēt un nepalikt slims!"