Veļu laika stāsti

1. novembris, 2020 pl. 20:42, Nav komentāru

Veļu laika stāsti #1

Man bija TĀ vecmāmiņa. Saucām par Memmīti. Viņa bija TĀ, kura pārcietusi karu, karā zaudējusi mīļo vīru. TĀ, kura apbērējusi divus no sešiem bērniem, septiņgadīgo Hedvigu sakoda traks suns, Laimons mira vien desmit dienu vecs. TĀ, kura mācījās visu darīt pati, uzturēt četrus bērnus, pārdzīvot zaudējumus un no jauna dzīvot. Atkal un atkal. Viņa bija sīksta un stiegraina, ar ciešu rokasspiedienu un nesalaužamu gribu. TĀ Memmīte adīja, auda un šuva, cepa, vārīja un sautēja - nekad mūžā vairs neesmu ēdusi tik gardas burkānu pankūkas, neviens cits mani nav cienājis ar cūkas kuņģa sacepumu. Un neviens man nav pasniedzis tik dārgu dāvanu - no sīkām niedrēm uzpītu gulbīti, kam galvā kronis.

SAKARĪBAS: Memmīte izaudzināja trīs dēlus un meitu, arī man šodien ir trīs dēli un meita.

Veļu laika stāsti # 2

Manā bērnības dienu mājā, pāri pļavai, dzīvoja Tantīte. Ik pēc pāris dienām mēs, māsas, devāmies pie viņas, lai aiznestu mammas doto pienu, maizi vai krējumu. Tantīte mūs sagaidīja, sasēdināja uz glīti saklātās gultas, iespieda katrai rokās ābolu, bumbieru vai medus maizi un sāka stāstīt. Par bērnību, par kokiem, par bitēm, skolu, karā zaudēto mīlestību, pļavas un mežmalas zālītēm, par dzeju, pasakām un teikām. Viņai piederēja foto albums ādas vākos, kur katru reizi kā pirmo reizi Tantīte rādīja savu dzīvi, kas sastingusi attēlos. Reiz Tantīte lika apsolīt, ka mēs viņu atcerēsimies. Jo šajā pasaulē vairs nebija neviena, kas par viņu atcerētos. Attēlā: mana dēla zīmējums "Tantīte bēdājas par mīļoto, kurš pazuda karā".

ŠODIEN: Es atceros Tantīti - Valiju Eglīti, kura dzīvoja Jāņukalnā. Visbiežāk - rudens ābolu laikā.

Veļu laika stāsti #3

Mans vecaistētis Osvalds nespēja izrunāt burtu f, jaunībā viņam tika veikta operācija, un lūpas kaktiņā bija liela iedobe. Viņš kāva cūkas, tīrīja aku, cepa kartupeļu pankūkas, zāģēja malku, veda savu sievu uz koncertiem, dāvāja viņai ziedus un bezgala lutināja. Un vēl - es joprojām nepazīstu nevienu, kurš būtu tik nesatricināmi mierīgs, pilns pacietības un gādības. DARBS bija tā valoda, kādā viņš runāja, saprata citus un mācīja mūs bērnus. Viņa sniegtā stabilā pamatu sajūta mani nepamet, lai kur arī es dotos. Manas mammas tētis bija, kā bāka, kas rāda gaismu, neatkarīgi no tā, kādas vētras sadzīves jūrā plosās.

ŠODIEN: Vecātēta teiciens, - Steidzies, bērniņ, lēnām! skan arī manās mājās.

Veļu laika stāsti #4

Baba bija pavisam veca. Viņa vienmēr valkāja lakatiņu, prātoju, vai zem tā kas paslēpts? Ikreiz, kad viesojāmies vecvecāku mājās, mēs devāmies arī uz Babas istabu. Kā viņa mūs gaidīja! Tad sēdējām uz celīšiem pie Babas gultas, klausījāmies, kā atmiņu stāstījumi aizvijas stundām ilgos klejojumos pagātnē. Bieži mana bērna prāts mežģījās, jo Baba bija latgaliete un, kur skanēja rūceņa, sipisnīks un išbuons, tur pārtūka mana saprašana. Viņa ļāva mums spēlēties ar vilciņu no liela, dzeltenīgi balta kaula, kas iesiets stingrā pavedienā, dzimšanas dienās katram bērnam dāvāja divu latu monētu, kam aversā gotiņa un vienmēr cienāja ar sārtajām Bārbeles konfektēm, kas toreiz garšoja pavisam citādāk.

ŠODIEN: Latgaļu valoda joprojām manās ausīs skan kā mūzika.

Veļu laika stāsti #5

"Vistiņ, seksti un asti gaisā un uz priekšu!" - tā vienmēr atbildēja Mamama. Vecmamma zvanīja vai katru dienu, lai uzzinātu, kā man šodien klājas, lai izlasītu pikantu joku vai izstāstītu jaunāko recepti, ko atradusi avīzes slejās. Viņa bija cilvēks, kam VIENMĒR bija risinājums: Kā izvārīt gardāko kāpostu zupu? Kā atrast trūkstošos santīmus sapņu kurpju iegādei? Kā salīmēt salūzušu sirdi? Bija svētki, kas nepārprotami bija svinami pie Mamamas. Viņa bija līme, kas salīmē visu dzimtu.

ŠODIEN: Es ticu, ka VIENMĒR var atrast risinājumu, tikai jāmeklē.

Foto: Anna jaunībā.

Veļu laika stāsti #6

Vai Jums bērnībā ir bijis labākais draugs? Bet tāds ĪSTS. Kad raudāji, viņš klusu sēdēja blakus, kopā devāties pāri pļavai piedzīvojumus meklēt un smilšu kastē kopīgi rakāt visdziļāko bedri, kur ragainis noslēpis princesi, un nu tā kādam drosminiekam jāglābj. Pie viņa vienmēr varēja sasildīties un sajusties droši. Viņš neapsmēja, neaprunāja un nenodeva, ne reizi. Vai Jums ir bijis labākais draugs, ko apzināties vien tad, kad Viņa vairs nav...? Foto: Donna Asalda jeb Donnīte.

Arī maniem bērniem ir Draugs, ko viņi, visticamāk, novērtēs tikai tad, kad zaudēs...

Simjūdis. Urguču diena. Veļu vakars.

Runā koki, dzirdu vēju, kādu lapu, kas bērza zaros aizķeras un krīt. Migla gulst uz koku galotnēm, akmens pakaušiem un smaržo pēc mitras zemes. Vēls ābols paslēpies starp kļavlapām un sūnām. Paceļu acis, un tur stāv Viņi. Ietinušies miglas mēteļos, pelēkām acīm skatās, un pelēkus vārdus tie runā. Taču silti paliek, jo kaut kur dziļi es katru no viņiem pazīstu. Tie manējie. Veļi. Eju mājās, atstāju drusku paēst, drusku padzert un uguni, kur sasildīties.

Atceries par visiem, kuri bijuši pirms Tevis. Cik DAUDZ no mums katra ir atkarīgs - kā būt, kā nebūt.

Un, kādi ir Tavi Veļu laika stāsti?

Veļu laika stāsti

Simjūdis. Urguču diena. Veļu vakars.

Nav komentāru

Komentēt

Pirkumu grozs