Māras gada rits


"Aicinu izzināt savas saknes. Apzināties latvisko kodu, darīt, dievāt un dot," - Inguna Roga-Saulīte, četru bērnu māmiņa, dievturu sadraudzes pudura Baltiem un biedrības Nigeste vadītāja, "Māras gada rits" satura veidotāja, Lokstenes svētnīcas pasākumu vadītāja.


Kas ir Dieva pēdas?

Dieva pēdas ir: 

- Dvēseles ceļš, kas iezīmēts Laimas likumā, tātad iepriekš nolemts. Mēs visi vēlamies būt veseli, laimīgi, bagāti, taču aizmirstam, ka dvēseles ceļš katram savs - kādam paredzēts pilns sāpju, trūkuma, cīņas par veselību, kādam panākumu, turpinājuma un izaugsmes. Nav slikta vai laba liktens lēmuma. Mēs izvēlamies - pieņemt vai nepieņemt savu dvēseles ceļu. Mēs izvēlamies mācīties, mīlēt un ziedoties vai būt upura lomā, žēloties un it visā vainot citus - Dievu, ļaudis, likteni un dzīvi. Allaž izvēlies gaismu;

- Senču ieliktie pamati, iesāktās domformas, iesētās sēklas, izplaucētie pumpuri un labestības iedīgļi. Ir dainas, kur vārds "Dieviņš" apzīmē dzimtas aizgādni no veļu valstības, dzimtas piederīgo, kurš kalpo, top, izvēlas vai jūt sūtību aizsargāt dzimtu bez laika un telpas robežām. Tātad senču pēdas pēdojot, mēs ejam Dieva ceļu, topot par ko vairāk;

- Izvēle kopt dzimtas mājas, dzīvot senču zemē, runāt latviešu un latgaļu valodās, aicināt Dievu pie saimes galda, pie lēmumu pieņemšanas, pie padoma un baltās stundas. Izvēle kopt tikumus, turēt godu, saglabāt balto kodolu, vairot latvietību caur darbu, vārdu, nodomu un bērnu. Turpināties labestībā, dzimtā, aicinājumā dzīt saknes Latvijas zemē un ar sapni doties tuvāk mākoņiem, debesīm, pilnībai. Sargāt, dievāt, dot un mīlēt.

Kas ir Tavas Dieva pēdas, kam sekot?


Kā nonākt pie Dabas, pie Dieva?

- Kur vien vari - ej basām kājām. Brien pa rasu, stāvi jūrmalas smiltīs, ej pa meža ceļu un sūnu paklājiem, iebrien ūdenī. Sazemējies, gūsti zemes spēku, uzlādējies, lai pēcāk vairotu spēku arī citos;

- Katru rītu uzsmaidi Saulei. Lai vai kāda debess - pelēka, zila, ar gubu mākoņiem vai tumšpelēku palagu - Saule ir. Tā piepilda ar svētību katru, kurš pavērš savu skatu uz debesīm. Rotājies Saules smaidā;

- Kur uguni - ugunskuros, svecēs, lākturos, lāpās. Izgaismo sevi, savu PaSauli un savi sirdi. Kad top gaisma, Tu vari spoži spīdēt un izgaismot arī citus;

- Ieklausies vējā - kādas skaņas tas nes. Kādas smaržas tas vairo. Sajūti vēju - tas glāsta, paijā vai šausta. Vējš nes ziņas, kopā ar putniem tas spēj atbildēt uz jebkuru jautājumu. Iemācies lasīt atbildes;

- Daba ir Dieva krāšņākā rota. Daba ir tiešākais kanāls pie Dieva, jo tieši Daba liek dvēselei dziedāt, sirdij redzēt un augumam ziedēt.

Ej tuvāk pie dabas, tuvāk pie Dieva!


Kur palika 30 līvu labiešu dēli? Virsaišu, vadoņu, cilts vecāko dēli.
Tieši viņiem bija jākalpo par mūsu senču garīgā un fiziskā mantojuma turpinātājiem, jo šie puikas nāca no labiešu ģimenēm. 1200. gadā bīskaps Alberts lika šos puikas par ķīlniekiem izvest uz Vāczemi, kur tos audzināja par īsteniem kristiešiem.

Un, ja mēs uzzinātu patiesību - cik atklātos īstais skaits letgaļu, līvu, zemgaļu, kuršu bērnu nonākšana gūstā, viņu patiesās identitātes kropļošana un īstenās Tēvuzemes noliegšana...?

Arveds Švābe izteica pieņēmumu, ka Indriķa hronikas autors Latviešu Indriķis bijis 13 gadus vecs, kad ar varu izvests kopā ar citiem labiešu dēliem. Hronikā, ko Indriķis pierakstījis, var atrast atklāti nicīgus izteicienus par līviem. Vai Indriķis pats bija līvu labieša dēls, taču zaudējis savu identitāti svešas varas ietekmē?

Kas notiek ar mūsdienu bērniem, kuri savās dzīslās nes latvju asinis, garīgo satvaru un senču ticību? Vai šie bērni zina, cik vērtīgi tie mūsu tautai? Ka tieši viņi ir tie, kuriem jānes dārgākais, ko mūsu senči devuši pasaulei - baltā patiesība par Balto ceļu, kas ejams, jo tikai tas Dvēselei nozīmīgs.

Vai to zinām mēs paši - cik svarīgi esam savai zemei, tautai, senčiem, Dievam, tautasdziesmai un kokiem.
Vai zini, kur paliek Tavi bērni, vai zini, kas esi Tu pats?


"Saskaņā ar Mariju Gimbutieni, ir trīs galvenie indoeiropiešu izcelsmes dievi. Jāatzīmē tas, ka viņu vārdiem ir ļoti interesantas paralēles citās indoeiropiešu valodās, dažās tie ir pazīstami mazāk, varbūt pat pavisam fragmentāri, citās saglabājušies labāk. Pirmais, galvenais indoeiropiešu panteona dievs ir Dievs, mirdzošo dienas debesu dievība, par viņu runā arī kā par taisnīguma, gudrības, augu augšanas veicināšanas dievību. Dievam ir daudz līdzinieku citās indoeiropiešu un visupirms jau baltu valodās: lietuviski viņš ir Dievas, prūsiski – Dēiws, un baltu pirmvalodā viņš ir bijis *Deivas, te šo vārdu līdzība ir skaidri redzama. Latīņu valodā ir Deus, cēlies no senāka *Deivos, grieķiski – Zeus, kas, valodniekuprāt, senākos laikos ir bijis *Djēus, ģermāņiem – *Tīwaz. Sanskritā ir divi vārdi – dyaus “dienas gaisma” un deva “debesu”, “dievišķais”, arī “dievišķa būtne”, šo vārdu kopīgā, senākā nozīme ir “mirdzošo dienas debesu Dievs”." (Valdis Muktupāvels, etnomuzikologs, komponists, mūziķis, mākslas zinātņu doktors.)

Latviski - Dievs
Latgaliski - Dīvs
Lietuviski - Dievas
Prūsiski - Dēiws
Baltu pirmvalodā - Deivas

"Un es esmu ļoti lepns, ka Dievs ir latvietis," - teicis Gints Jegermanis, Latvijas vēstnieks Igaunijā (2000'), jo igauņiem ir šāds teiciens - Dievs ir latvietis.

Kas vēl ir Dievs?

Tās tika sargātas no aizmiršanas, glabātas atmiņā kā vislielākais dārgums. Īpašu savdabību un dzīvīgumu iegūst pat nedzīvā daba, kamēr augi un dzīvnieki pilnībā iekļaujas viņa dzīves un darba ritumā. Tēliem un metaforām bieži vien piemīt dziļi simbolisks raksturs, ļaujot mazajā četrrindītē ietvert visai plašu saturu, paust dziļu pārdzīvojumu. Tautasdziesma bagāta un daiļskanīgā valodā mācījusi pateikt dziļas atziņas par visu, kas mums apkārt, saskatīt ne tikai priekšmetiski lietišķās vērtības vien, bet atrast arī labo un daiļo, apbrības un atdarināšanas cienīgo." (Alma Ancelāne, folkloras pētniece.)

Tautasdziesma ir:

- Gudrības avots, no kā smelt, smelt un citiem dāvāt;

- Saikne ar senčiem, logs uz viņu ikdienu, durvis uz dzimtas sadzīvi. Iespēja pietuvoties senču esībai un iespēja uz mirkli nojaukt laika un telpas eksistenci;

- Dieva dziesma - bez starpniekiem, pavadoņiem, tulkiem pa taisno runāties ar Dieviņu;

- Meditācijai (dzīļgremdei) nepieciešamais instruments, lai nonāktu pie savas dvēseles, apjausmas, kas esi un, kur dodies;

- Vārdi, kas atdzīvina dabas spēkus - visas stihijas, kokus, akmeņus, putnus, avotus, dzīvniekus un pakalnu pakaušus;

- Spēka vārdi, kas liek justies drošībā, aizvējā, pajumtē, Dieva azotē.

Kas Tev ir tautasdziesma?

"Būt latvietim nozīmē piederēt latviešu dvēseles rājuma tradīcijai, sargāt šo tradīciju, pieprasot no visiem līdzcilvēkiem − latviešiem tās turēšanu par svētu. Tā ir jāsargā kā gods, kā dzīvība, kā pati dārgākā manta. Nekad neatļaujieties tai uzbrukt un neļaujiet to darīt citiem, − pat tad, ja jūs uzskatītu, ka citas tradīcijas ir pārākas! Šī tradīcija ir pielīdzināma mātei, un lai cik labas arī būtu citas mātes, īstā māte var būt tikai viena, viņu apmainīt nav iespējams. Tas mums ir jāapzinās vienreiz un uz visiem laikiem! Mēs nebūsim laimīgi ārpus Latvijas, ārpus latvietības, ārpus mātes mīlestības. Tikpat svarīga ir uzticība patiesībai, atvērtība tai, neuzskatot savas tautas tradīciju par noslēgtu un pabeigtu, pilnīgu. Tiecieties pēc patiesības kā krastā izmesta zivs pēc ūdens, kā slīkstošais pēc gaisa, pilnīgi bez aizspriedumiem un visur, kur vien kaut kas ir gūstams! Iegūstiet, lai atdotu − savai tautai un visai cilvēcei, visam visumam un Dievam, jo tā mēs izpildām savu pienākumu un misiju uz zemes!" (Modris Slava, mākslinieks.)

Latvietim būt nozīmē:

- Sarunāties ar akmeņiem un kokiem, just augu sāpes, tādēļ sargāt visu dzīvo dabu. Pirms cirst koku, lūgt tam piedošanu, pirms plūkt ziedu - lūgt atļauju, pastāstīt, kādēļ Tev tas vajadzīgs. Pirms pārvelt akmeni, runāt ar to. Plānot darbus tā, lai nenodarītu pāri griezēniem pļavā, eža bērniem zālē un zemes kameņu saimei uzkalnā. Tā ir rēķināšanās ar dabu visaugstākajā pakāpē;

- Daudzināt Dievu katru piemērotu brīdi ar Dieva vārdiem - Paldies, Ar dievpalīgu, Dievs palīdz', ar dainām, kur Dieviņš, ar dziesmām par Dievu, Māru un Laimu, dabas spēkiem un debess iemītniekiem. Tā ir dziļa pietāte un cieņa pret to, ka neesam vieni ne šajā, ne citās Saulēs;

- Runāt ar senčiem, smelties dzimtā spēku, svētību katram nodomam, solim, darbam. Atdot godu ļaudīm, kas pirms mums gājuši šos pašus soļus, mīlējuši tās pašas debesis un dzīvojuši visiem spēkiem, lai mēs šodien vispār būtu.

Ko Tev nozīmē būt latvietim?

4 pelavu veidi, ar ko sastopamies katru dienu:


- Sagrozīti fakti, kad puspatiesība, nepatiesība top par vienīgo īsteno realitāti. Šī īstenības sagrozīšana ir postoša, jo nojauc robežas starp labs-nelabs, balts-netīrs, darīt labu-nodarīt pāri. Rūpīgi izvērtē dzirdēto, redzēto, piedzīvoto - kur patiesība, tur spēks jaunam solim, jaunai dienai, piedošanai, došanai un esībai;

- Mēlnesība, aprunāšana. Tā atņem spēku pašam un nostāda aprunāto situācijā, kur viņš tiek nemitīgi aizskarts, sāpināts. Aprunāšana laupa iespēju pašam aprunātājam dzīvot savu dzīvi labākajā iespējamajā veidā. Ja Tu savu dzīvi nedzīvosi, kurš to dzīvos?

- Sagrozītas vērtības. Slimības jāārstē, ģimene jāsargā, tikums jādaudzina, Dievs jātur sevī - domās, darbos, vārdos katru mūža brīdi. Lai kā tiktu kropļotas vērtības, tās joprojām saglabā savu sākotnējo jēgu - celt, vairot labestību, palīdzēt tapt baltam;

- Nenovīdība - tā līdzinās skaudībai, taču, ja skaudība dod impulsu iegūt pašam redzēto, piedzīvoto, izsapņoto, tad nenovīdība paģēr otram atņemt. Laimi, mieru, labu sirdi, nosvērtību, drosmi, apņēmību, saticību, laipnību nevar atņemt. To var tikai katrs pats iegūt ceļā, kas ved cauri milzums pārbaudījumiem. Tas liek aizdomāties, ka visnozīmīgākās lietas šajā PaSaulē nevar nosvērt, izmērīt, pat ieraudzīt. Tās var tikai sajust.

Vai Tu zini atsķirību starp graudiem un pelavām?

Ja mums ir pilskalni, kur ir ķēniņi?


Kas notiek ar vietām, kas bijušas senčiem nozīmīgas:

- Pilskalni. Valsts aizsardzībā atrodas 482+86 pilskalni. Cik vēl atklājami... Rodas likumsakarīgs jautājums - kas dzīvoja šajos pilskalnos? Vai patiesi tie bija vienīgi aitu, govju gani un lūku plēsēji, vilnas vērpēji un sveču lējēji. Vai varam ticēt, ka esam ogu, sēņu, zālīšu vācēju tauta un nekas vairāk... Ja ir pilskalns, jābūt pilij; ja ir pils - jābūt ķēniņam. Esam ķēniņu tauta;

- Svētvietas. Nav izmērāms to skaits. Vīri ar zobeniem un uguni nopostīja senču svētvietas, to vietā uzcēla savas celtnes ar stateniskiem krustiem; no svētkokiem izdoba ūdens traukus, tos skaldīja, ārdīja un plēsa. Taču ticība nav piesieta kokam, akmenim, avotam, kalnam. Tā pieder visiem un nepieder nevienam, tamdēļ baltu dievestība joprojām mūsos dzīva;

- Svētbirzes. Tu šodien iepēdo to sakņu vietu, kur pacēlās svētie meži, pilni dzīvības, brīvības un dvēseļu. Sīksīko sakņu sazarojumu, kas zem zemes, nevar izdzēst ne laiks, ne ūdens, ne uguns, ne aizgājība-aizmirstība-vienaldzība. Saknes ir, un tās turpina dzīt atvases;

- Māju vietas. Vai Tu dzīvo senču mājās? Kas dzīvo Tavās dzimtas mājās, vai to vairs nav... Ja to vairs nav, senči paliek un svētība paliek. Tavi bērni būs bagāti - tikai iemāci viņiem šo svētību paņemt - ar paldies, ar Dievs palīdz, ar sirds darbu, ar dziļu cieņu pret koka, skudras, zīlītes un bites dzīvību;

Mēs esam balto domu tauta, balto ceļu un balto vārdu. Lai arī darbi iegūst balto nokrāsu.
Lai top!

Katru dienu Dievam pasakies par 5 lietām:

- Paldies par to, ka esmu! Ka spēju elpot, dzīvot, just, ka manam vaigam var pieskarties vējš, manas rokas sasildīt saule, manas kājas skar zemi. Krūtis cilā elpa. Esmu dzīvs!

- Paldies par manu Dvēseli, kas dota, dāvāta un ziedota. Man. No Dieviņa atnākusi, pie Dieviņa aizies. Taču šo mazo nogriezni šajā Saulē būsim kopā. Paldies par tik labu draugu!

- Paldies par to, ka esmu savu senču stiprākā sēkla. Aiz manis stāv tūkstošu tūkstoši - manas mātes un mani tēvi. Viņi visi mani spēcina, viņu soļi manī atbalsojas, dziesmas manī atskan un maize, ko tie veļu valstībā ēd, baro arī mani;

- Paldies par Zemi, kur esmu pasaulē nācis, šī zeme vibrē vienā toņkārtā ar manu Dvēseli, tās abas kaut kā dabiski kopā skan tik saskanīgi, ka manī nav ne mazāko šaubu - esmu Latvijai piederīgs. Te ir mana vieta!

- Paldies par saviešiem - tie ir ļaudis - brāļi un māsas. Kas pietur, atbalsta, dalās un rada piederību. Mēs kopā graudus sējam, tējzāles vācam, bērnus audzinām, Sauli sveicam, maizi dalam, pamatus rokam, ozolus stādam, rokas mazgājam, Balto ceļu ejam.

9 šīs PaSaules brīnumi:

- Dzīvība. Bērns, putnēns, madaras ziedi vai koks. Dzīvība ir lielākais brīnums;

- Augu spējas palīdzēt - veci ļaudis runā, ka pie mājas pastiprināti augot tie augi, kas mājas iemītniekiem būs īpaši vajadzīgi. Patiesi, kad pa slieksni nāk ceļmallapas, apiņi vai pelašķi, top skaidrs, kam gatavoties;

- Koku spēja dzirdēt un runāt. Bezvējā nostājies līdzās kokam un lūdz, lai tas savu zaru pieliec pie Tavas rokas. Lūgumu izsaki balsī. Tevi pārsteigs rezultāts!

- Ūdens spēks attīrīt, dot veldzi, dzīvības malku, sasaldēt, iznīcināt un atkal radīt jaunu;

- Cilvēka sūtība palīdzēt otram - piecelties, pacelties, atjaunot cerību un ticību;

- Rūpes, ko saņemam no senčiem. Veļu sarunas, svētība ikdienas solim un padoms, kas nāk caur zīmēm;

- Dieva klātbūtne. Ik mirkli, ik šalti, ik sirds pukstu, ik paaudzi;

- Vārda un domas burvju spējas, kas var dziedēt, pazudināt, likt dzīvot un zust;

- Dvēsele. Ko neviens nav redzējis, bet visi sargā, kā lielāko dārgumu. Kas sverot 21 gramu. Kas vērtīgāka par visiem pasaules dārgumiem un stāv pāri mūžībai.

Kas ir Tavi PaSaules brīnumi?

Mēs visi esam trīs - augums, velis un dvēsele. Augums ir trauks, kas norunātā laikā dodas palikt par Zemi, velis tiek gaidīts Veļu mātes valstībā un dvēseli baltā villainē uzmeklē Dieva dēli, lai palīdzētu sameklēt pašu Dieviņu.

- Mūs sargā, veido un vada trīs - Dievs, Māra un Laime.

- Mēs esam trīs Saulēs - PaSaulē, ViņSaulē, AizSaulē.

- Dalām laiku starp pagātni-vakardienu tagadni-šodienu un nākotni-rītdienu.


Ir trīs svarīgākie soļi, kas jāpaveic šajā dzīvē:

- Jāiepazīst savi senči, dzimtas gājums, tautas garīgā mantojuma klāsts, kas bez mitas dod spēku, jēgu un saprašanu par nozīmīgumu būt;

- Jāatklāj, kas esi Tu pats - kas būs tie koki, kurus stādīsi Tu, kas būs tās mājas, torņi un tilti, ko celsi, kas būs ta maize, ko cepsi, malka, ko skaldīsi, tējzāles, ko vāksi, ko mīlēsi, godāsi, sargāsi? Kas būs tās baltās pēdas, ko atstāsi aiz sevis?

- Jāapzina, kas ir tie dārgumi, ko nodot tālāk saviem bērniem. Viņi ir un būs vērtīgākais, kas ar mums noticis. Jo tikai turpinājumā var tikt austa mūžības josta, mesti nākotnes mezgli un sietas baltu saites.

✨Mēs visi esam trīs, vai patiesi to piepildām...?

Dot vai ņemt?

Ir svarīgi, kas izvēlies būt - devējs vai ņēmējs. Jo tieši izvēle nosaka, kāda veida dzīvi dzīvosi.

Ko senči deva:

- Savu spēku, enerģiju dabai, videi un saimei;

- Ticību Dievam, Laimei un Mārai;

- Ziedu ozolam, liepai, akmenim, avotam, veļiem;

- Naktsmājas ceļotājam, ja to lūdz;

- Cieņu tam, kurš tur vārdu, tur godu un stingru stāju;

Ko dodam mēs šodien? Ko saņemam? Ko ņemam?

Vai spēju pasniegt roku tam, kurš paklupis, mierināt bērnu, kuru pat nepazīstu, vai varu dalīties maizes riecienā ar to, kuram nav nekā...

Es negribu tikai ņemt, topot par mūžīgo patērētāju. Tam, kurš ņem vienmēr būs par maz. Devējam allaž būs vairāk. Tā Visuma rats griežas.

Lai tuvotos baltam, jādomā baltas domas, jāveic balti darbi un jārunā balti vārdi. Dod, Dieviņ, kalnā kāpt...

Sākas Veļu laiks. Dievaines.

Kas ir veļi? Veļi Baltu mitoloģijā ir mirušo cilvēku dvēseles, neredzamie gari, kuri dzīvo veļu pasaulē — aizsaulē. Tos mēdz saukt par velēniešiem, ēniem, iļģiem, ķauķiem, vecajiem, urgučiem, māniem, vecīšiem, pauriem, leļiem.
Pēc tam, kad cilvēks ir miris, viņa dvēsele nonāk viņsaulē, kur to sagaida Veļu māte, kura to aizved ar Veļu laivu uz veļu pasauli. Veļu valstība mūsu mītiskajā domāšanā aptver aizsaules koptelpu. Veļi ne vienmēr ir labvēlīgi, taču nereti tie mūs pasargā, brīdina un ir klātesoši ikdienas situācijās.

Dievaines ir tēvu laiks, kā to Latgalē sauca senči. Tas ir laiks, kad pārkārtoties no dzīvošanas ārējā pasaulē uz iekšējo - dvēselisko, garīgo, ēterisko. Laiks, kad pārdomāt iepriekšējo paaudžu devumu, viņu soļus un dzīvesstāstus.

Reizē - pārdomāt arī savus soļus - vai senči ar mani lepotos? Vai es staigāju baltus ceļus? Vai runāju baltu valodu? Vai kopju senču bagātības - zemi, valodu, tikumus, ticību Dievam, Mārai, Laimei?

Rakstniecei Ilzei Indrānei šodien 95

“Šodien manas rokas jau kļūst par saknēm zemē. Katru burtu zīmēju, kā bērnībā pirmo reizi mācoties rakstīt. Šodien man trūkst elpas un sirds stājas, bet tikai tad, kad man nav garīgās aktivitātes. Es noturos, pakāpinos tai brīdī, kad garīgi papildinos. Vakar vakarā... Sēdu saļimusi, skatos, gaisma logā, roze birst, vai tiešām dienu esmu nodzīvojusi? Neviens neņem, zārkā neliek, uz kapiem neved. Vai atkal pa parastam jāiet gulēt? Jāietinas segā, kājas salst, mugura nosvīdusi slapja... Jādzīvo garīgi! Tā es mācu saviem mazbērniem, kas piebiruši septiņi - atklāj savu personību! Meklē, kas ir labi, kas ir skaisti? Kas ir nederīgi? Meklē, audzini, turi savu personību kā svētāko lietu! Kontaktējies ar Augstāko. Tu nezini, kādā veidā Augstākais pie tevis ierodas, kādā asā aktīvā domā Viņš pie tevis ierodas. Kā es tepat priekštelpā šķiroju upenes, es ciemojos ar savu vecmāmiņu, kura brauca pie mums ar lieliem upeņu spaiņiem. Un pa taciņu nāk liela varde, uzlec uz pirmā pakāpiena, uzlec uz otrā pakāpiena un pārveļas te pāri slieksnim un skatās man acīs. Ko man domāt? Ko lai es ar tevi daru? Ko lai es ar tevi daru, vecmāmiņ, tu interesējies par upenēm?

Vienvakar jūtu, ka vairs nekā nevaru. Ka nu ir gals. Bet ārā iziet vēl varu, ar abām rokām varu nezāles plēst, tā, ka zaļa asins tek caur pirkstiem un balta puķe izzied. Es velkos ar ķebli un kruķi uz tēva bumbieri, uz Rūdolfa stādīto bumbieri. Ko es velkos uz to nātrāju? Kāpēc es velkos tieši tur? Aizvelkos un noplēšu lielu nezāļu lauku ar nātrēm. Tā ir tēva bumbiere, svēta lieta, ar galotni debesīs.
Nu jau ir desmit, krēsla, man jānāk mājās. Ņemšu grozu, kas tur kust – divi metri attālumā – liela, melna vārna krūmājā sēd un knābā ogas. Un skatās uz manis. Ko man domāt? Reāli es esmu pārliecināta, ka garīgie spēki var dzīvot dažādos veidos. Var sūtīt sveicienus Dievs un viss pārējais garīgais spēks ir sapulcējies Tur,” - stāsta Ilze Indrāne, īstajā vārdā Undina Jātniece.

Dienas citāts pārdomām.

“Un tas ir neprāts, ko mēs paši ar sevi darām. Domāju, ka mēs iziesim ļoti smagu mācību, atdursimies pie sasistas siles, vienkārši varam cerēt, ka jauna cilvēku grupa saglabās to kodolu, un, ja palaimēsies, tieši uz palaimēšanos varam cerēt, tad būs atjaunošanās. Mūs sodīs par to, ka novēršamies no sava Dieva, savām dainām. Lai to apjēgtu tautas līmenī, ir jābūt līderiem, kas spēj par to runāt. Šobrīd mēs apgūstam visu ko, bet ne to, kas paši esam un kas ir mūsu dievišķais uzdevums. (..)
Jautājumi tiek uzdoti, un daudzas atbildes ir jāmeklē mūsu senču pieredzē, bet mēs uz senču pieredzi raugāmies tikai kā uz lineāro pieredzi, uz ikdienas vajadzību pieredzi. Teiksim, toreiz viņi ara ar zirgiem, tagad mēs ar traktoriem, toreiz viņiem bija vajadzīgi pasta baloži, bet tagad mēs sazināmies ar īsziņām, izmantojam telefonus. 

No senču pieredzes mēs neņemam sakrālās vērtības, tās, kas runā par garīgumu, par dvēseles attīstības ceļiem, par tikumību, par to, kā atrast vienotību cilvēkiem sevī un starp sevi un līdzcilvēkiem, starp sevi un dabu, starp sevi, dabu un Dievu Visumā un sevī... Vārdu sakot - iepriekšējās paaudzes mums iedevušas vairāk, nekā mēs to apjēdzam,” - vēsta Valdis Celms, Latvijas Dievturu sadraudzes Goda dižvadonis.

Ne vien daudzini Dieva vārdu. Pieliec pūles, lai dzīvotu saskaņā ar dievišķo kārtību, kur tikums (godaprāts, uzticamība, gudrība) ir visa pamatā. Sniedz pasaulei labāko no sevis, vairo labestību un visu pozitīvo. Drosmīgi iestājies par gaismu. 

Cik daudz no sevis varam dot - mīļu vārdu, labu domu, atbalstu, maizes riecienu un siltu zeķu pāri. Tieši šodien Mēs varam dalīties ar īsāko sarunu, sīkāko sēklu, mazāko laika nogriezni un kopā tapt Lielāki.

Nebrauc ar sešiem zirgiem, ja tev barība tik priekš diviem.

Par ko vēsta šis sakāmvārds?

Par apdomību, realitātes pieņemšanu, plānošanu, rāmu saprašanu. Šodienas pasaule paģēr steigu, strauju auļošanu pretī mērķim, sapnim, vēlmei. Šis laiks pieprasa atņirgt zobus un kampt, cik spēka. Jo, kas vairāk kamps, tam vairāk būs. Tomēr senču gudrība mūs aicina palēlināt skrējienu, apdomāt par sekām un likumsakarībām. Vai varu un vēlos to atļauties? Vai cena nav par augstu? Vai mana dvēsele patiešām vēlas to pašu, ko mans ķermenis?

Vakar Jēkabi, šodien Annas. Saimnieku un saimnieču dienas.
Te vietā pārdomāt - kas tad ir saimnieks un īsta saimniece?

Es vadu savu dzīves ritējumu vai dzīve vada mani...
Es rūpējos par saviem mīļajiem, mājām un ābelēm vai viņi rūpējas par mani...
Es dodu vai ņemu...

Robeža, kas atdala saimnieku no kalpa - tā ir atbildība. Es uzņemos atbildību par sevi, ģimeni, senču tekām un paša mājām. Par koku, akmeni, puķi, maizi, uguni, mieru. Par bērniem, dainām un tikumiem.

Man nav vajadzīgs kāds, kurš nosaka manu soli, domu un vārdu. Kurš no augšas nosaka manus darbus un norāda, kur darba augļus guldīt. Es pats, visu pats. Un, kad palīdzības savajagās, tad Dieviņu un senčus lūdzu.

SEKO JAUNĀKAJIEM "MĀRAS GADA RITS" IERAKSTIEM FACEBOOK