Šodien manas rokas jau kļūst par saknēm zemē...

31. mai. 2022, Nav komentāru

“Šodien manas rokas jau kļūst par saknēm zemē. Katru burtu zīmēju, kā bērnībā pirmo reizi mācoties rakstīt. Šodien man trūkst elpas un sirds stājas, bet tikai tad, kad man nav garīgās aktivitātes. Es noturos, pakāpinos tai brīdī, kad garīgi papildinos. Vakar vakarā... Sēdu saļimusi, skatos, gaisma logā, roze birst, vai tiešām dienu esmu nodzīvojusi? Neviens neņem, zārkā neliek, uz kapiem neved. Vai atkal pa parastam jāiet gulēt? Jāietinas segā, kājas salst, mugura nosvīdusi slapja... Jādzīvo garīgi! Tā es mācu saviem mazbērniem, kas piebiruši septiņi - atklāj savu personību! Meklē, kas ir labi, kas ir skaisti? Kas ir nederīgi? Meklē, audzini, turi savu personību kā svētāko lietu! Kontaktējies ar Augstāko. Tu nezini, kādā veidā Augstākais pie tevis ierodas, kādā asā aktīvā domā Viņš pie tevis ierodas. Kā es tepat priekštelpā šķiroju upenes, es ciemojos ar savu vecmāmiņu, kura brauca pie mums ar lieliem upeņu spaiņiem. Un pa taciņu nāk liela varde, uzlec uz pirmā pakāpiena, uzlec uz otrā pakāpiena un pārveļas te pāri slieksnim un skatās man acīs. Ko man domāt? Ko lai es ar tevi daru? Ko lai es ar tevi daru, vecmāmiņ, tu interesējies par upenēm?

Vienvakar jūtu, ka vairs nekā nevaru. Ka nu ir gals. Bet ārā iziet vēl varu, ar abām rokām varu nezāles plēst, tā, ka zaļa asins tek caur pirkstiem un balta puķe izzied. Es velkos ar ķebli un kruķi uz tēva bumbieri, uz Rūdolfa stādīto bumbieri. Ko es velkos uz to nātrāju? Kāpēc es velkos tieši tur? Aizvelkos un noplēšu lielu nezāļu lauku ar nātrēm. Tā ir tēva bumbiere, svēta lieta, ar galotni debesīs.

Nu jau ir desmit, krēsla, man jānāk mājās. Ņemšu grozu, kas tur kust – divi metri attālumā – liela, melna vārna krūmājā sēd un knābā ogas. Un skatās uz manis. Ko man domāt? Reāli es esmu pārliecināta, ka garīgie spēki var dzīvot dažādos veidos. Var sūtīt sveicienus Dievs un viss pārējais garīgais spēks ir sapulcējies Tur,” - Ilzei Indrānei 95 balti gadi.

Iekrīt pats savos ziedos...

23. okt. 2021, Nav komentāru

"Man patīk smalkie raksti - balts izšuvums uz baltas blūzes, balts zieds uz sen nekopta, aizauguša kapa, vecs suns un cilvēks, kas atrod jaunas mājas, cerības, vecs kastaņkoks vai ābele, vai cilvēks, kas zied līdz krišanas mirklim, iekrīt pats savos ziedos, ar ziediem apsedz rētas, celmenes, kapus - īpaša liktens vēlība, īpaša laime." Ilze Indrāne. (Foto 1965. gads, Sergejs Daņilovs.)

Laukumiņš ir gatavs!

23. mai. 2021, Nav komentāru

Jaunas aktīvās atpūtas iespējas Bērzaunē

Maija sākumā pie Bērzaunes pamatskolas tika atklāts āra trenažieru laukums. Uzstādītās konstrukcijas papildina pagasta ģimeņu iespējas sportiskiem un saturīgiem kopā būšanas mirkļiem. Pagasta teritorija var lepoties ar vēl vienu labiekārtotu aktīvās atpūtas vietu bērniem, jauniešiem un viņu ģimenēm.

Ideja par šāda laukumiņa veidošanu radās 2019. gada 17. oktobrī, kopā sanākot jaunajai Bērzaunes pamatskolas Skolas padomei. Sanāksmē tika spriests par skolas attīstības plānu un aktualizēts jautājums par rotaļu laukumiņa nepieciešamību skolas pagalmā, kur bērni ar prieku pavada starpbrīžus un brīvos mirkļus pirms un pēc stundām. Lai iegūtu finansējumu, tika nolemts piedalīties Lauku atbalsta dienesta (LAD) projektu konkursā, kopējiem spēkiem izstrādājot un iesniedzot projektu „Aktīvās atpūtas laukuma izveide Bērzaunē, Ident. Nr. 19-05-AL23-A019.2202-000001”. Rakstot projektu, tika paredzēts, ka izveidotais sporta aktivitāšu laukums būs pieejams ne tikai skolēniem, bet ikvienam pagasta iedzīvotājam, palielinot bezmaksas aktīvās atpūtas iespējas visām iedzīvotāju grupām un veicinot veselīgu, drošu dzīves veidu un lietderīgu brīvā laika pavadīšanu. Neviltots bija prieka, kad uzzinājām, ka projekts ir atbalstīts un esam ieguvuši finansējumu tā realizēšanai. Projekta kopējās izmaksas ir iespaidīgas: EUR 12566,20, t.sk. Lauku atbalsta dienesta finansējums EUR 11 309, 58 (90 % no attiecināmajām izmaksām) un Madonas novada pašvaldības līdzfinansējums EUR 1 256,62 (10 % no attiecināmajām izmaksām).

Šis āra trenažieru laukums izbūvēts 145 m² platībā. Laukumā ir uzstādītas iekārtas, ko var izmantot dažāda vecuma cilvēki, un trenažieri izvēlēti tā, lai varētu trenēt pēc iespējas vairāk dažādu muskuļu grupu:

steperis - trenažieris gurnu muskulatūrai;
trenažieris muguras, plecu, gurnu, kājas un sēžas muskuļu attīstīšanai;
airēšanas trenažieris, kas vienlaikus stiprina gan ķermeņa augšdaļu, gan apakšdaļu;
krūšu un pievilkšanās trenažieris;
trenažieris augšstilbiem un gurnu muskulatūrai;
daudzfunkciju treniņu stacija;
šūpoles ar sēdekli;
divvietīgās šūpoles.

Āra trenažieru laukuma uzstādīšana prasījusi daudz pūļu. Esam pārvarējuši neskaitāmus izaicinājumus, taču svarīgākais – laukums ir uzstādīts un gaida aktīvās atpūtas cienītājus! Lielu paldies sakām būvniekam par ātri un kvalitatīvi veiktajiem darbiem, pagasta pārvaldei par atbalstu, Bērzaunes skolas direktorei par ieguldīto laiku trenažieru izvēlē, Skolas padomes pārstāvjiem un biedrībai “Nigeste” par projekta rakstīšanu, un tā īstenošanu, pedagogiem un visām ģimenēm, kas par savu bērnu skolu izraudzījušās tieši Bērzaunes pamatskolu! Beidzot āra trenažieru esošās konstrukcijas var izmēģināt gan mazāki un lielāki bērni, gan viņu vecāki un vecvecāki. Paldies katram un ikvienam par līdzdarbošanos, palīdzību un atbalstu!

Vairāk informācijas par Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai pieejams EK tīmekļa vietnē.

pirksti paši no sevis...

7. jan. 2021, Nav komentāru

Ilzei Indrānei

Pārdaugava

13.05.06.

Uldis Auseklis

***

pirksti paši no sevis

lauž putnam no maizes klaipa

nolīst rasmīgi lieti viss atspirgst

liekas pasaulei nav ne traipa

kā man gribētos tajā būt!

būt un mūžīgi palikt

un no labiem vārdiem

cilvēku dvēseles salikt

un ar likteņiem kā kastaņiem

cepuri piepildīt

un sakrāt krāsas varavīksnei

kurai trūks to rīt

kā man gribētos izlūgties kādam

pasauli ilgāk bez viena traipa!

un tam putnam kas sasauc lietu

pirksti lauž maizi no klaipa

(Foto: laika posmā 1970.-1980., I. Indrāne ar pīpenēm rokās, foto sūtīts Marijai Bērzkalnei.)

Ilzes Indrānes vēlējums mums visiem

29. dec. 2020, Nav komentāru

Veļu laika stāsti

1. nov. 2020, Nav komentāru

Veļu laika stāsti #1

Man bija TĀ vecmāmiņa. Saucām par Memmīti. Viņa bija TĀ, kura pārcietusi karu, karā zaudējusi mīļo vīru. TĀ, kura apbērējusi divus no sešiem bērniem, septiņgadīgo Hedvigu sakoda traks suns, Laimons mira vien desmit dienu vecs. TĀ, kura mācījās visu darīt pati, uzturēt četrus bērnus, pārdzīvot zaudējumus un no jauna dzīvot. Atkal un atkal. Viņa bija sīksta un stiegraina, ar ciešu rokasspiedienu un nesalaužamu gribu. TĀ Memmīte adīja, auda un šuva, cepa, vārīja un sautēja - nekad mūžā vairs neesmu ēdusi tik gardas burkānu pankūkas, neviens cits mani nav cienājis ar cūkas kuņģa sacepumu. Un neviens man nav pasniedzis tik dārgu dāvanu - no sīkām niedrēm uzpītu gulbīti, kam galvā kronis.

SAKARĪBAS: Memmīte izaudzināja trīs dēlus un meitu, arī man šodien ir trīs dēli un meita.

Veļu laika stāsti # 2

Manā bērnības dienu mājā, pāri pļavai, dzīvoja Tantīte. Ik pēc pāris dienām mēs, māsas, devāmies pie viņas, lai aiznestu mammas doto pienu, maizi vai krējumu. Tantīte mūs sagaidīja, sasēdināja uz glīti saklātās gultas, iespieda katrai rokās ābolu, bumbieru vai medus maizi un sāka stāstīt. Par bērnību, par kokiem, par bitēm, skolu, karā zaudēto mīlestību, pļavas un mežmalas zālītēm, par dzeju, pasakām un teikām. Viņai piederēja foto albums ādas vākos, kur katru reizi kā pirmo reizi Tantīte rādīja savu dzīvi, kas sastingusi attēlos. Reiz Tantīte lika apsolīt, ka mēs viņu atcerēsimies. Jo šajā pasaulē vairs nebija neviena, kas par viņu atcerētos. Attēlā: mana dēla zīmējums "Tantīte bēdājas par mīļoto, kurš pazuda karā".

ŠODIEN: Es atceros Tantīti - Valiju Eglīti, kura dzīvoja Jāņukalnā. Visbiežāk - rudens ābolu laikā.

Veļu laika stāsti #3

Mans vecaistētis Osvalds nespēja izrunāt burtu f, jaunībā viņam tika veikta operācija, un lūpas kaktiņā bija liela iedobe. Viņš kāva cūkas, tīrīja aku, cepa kartupeļu pankūkas, zāģēja malku, veda savu sievu uz koncertiem, dāvāja viņai ziedus un bezgala lutināja. Un vēl - es joprojām nepazīstu nevienu, kurš būtu tik nesatricināmi mierīgs, pilns pacietības un gādības. DARBS bija tā valoda, kādā viņš runāja, saprata citus un mācīja mūs bērnus. Viņa sniegtā stabilā pamatu sajūta mani nepamet, lai kur arī es dotos. Manas mammas tētis bija, kā bāka, kas rāda gaismu, neatkarīgi no tā, kādas vētras sadzīves jūrā plosās.

ŠODIEN: Vecātēta teiciens, - Steidzies, bērniņ, lēnām! skan arī manās mājās.

Veļu laika stāsti #4

Baba bija pavisam veca. Viņa vienmēr valkāja lakatiņu, prātoju, vai zem tā kas paslēpts? Ikreiz, kad viesojāmies vecvecāku mājās, mēs devāmies arī uz Babas istabu. Kā viņa mūs gaidīja! Tad sēdējām uz celīšiem pie Babas gultas, klausījāmies, kā atmiņu stāstījumi aizvijas stundām ilgos klejojumos pagātnē. Bieži mana bērna prāts mežģījās, jo Baba bija latgaliete un, kur skanēja rūceņa, sipisnīks un išbuons, tur pārtūka mana saprašana. Viņa ļāva mums spēlēties ar vilciņu no liela, dzeltenīgi balta kaula, kas iesiets stingrā pavedienā, dzimšanas dienās katram bērnam dāvāja divu latu monētu, kam aversā gotiņa un vienmēr cienāja ar sārtajām Bārbeles konfektēm, kas toreiz garšoja pavisam citādāk.

ŠODIEN: Latgaļu valoda joprojām manās ausīs skan kā mūzika.

Veļu laika stāsti #5

"Vistiņ, seksti un asti gaisā un uz priekšu!" - tā vienmēr atbildēja Mamama. Vecmamma zvanīja vai katru dienu, lai uzzinātu, kā man šodien klājas, lai izlasītu pikantu joku vai izstāstītu jaunāko recepti, ko atradusi avīzes slejās. Viņa bija cilvēks, kam VIENMĒR bija risinājums: Kā izvārīt gardāko kāpostu zupu? Kā atrast trūkstošos santīmus sapņu kurpju iegādei? Kā salīmēt salūzušu sirdi? Bija svētki, kas nepārprotami bija svinami pie Mamamas. Viņa bija līme, kas salīmē visu dzimtu.

ŠODIEN: Es ticu, ka VIENMĒR var atrast risinājumu, tikai jāmeklē.

Foto: Anna jaunībā.

Veļu laika stāsti #6

Vai Jums bērnībā ir bijis labākais draugs? Bet tāds ĪSTS. Kad raudāji, viņš klusu sēdēja blakus, kopā devāties pāri pļavai piedzīvojumus meklēt un smilšu kastē kopīgi rakāt visdziļāko bedri, kur ragainis noslēpis princesi, un nu tā kādam drosminiekam jāglābj. Pie viņa vienmēr varēja sasildīties un sajusties droši. Viņš neapsmēja, neaprunāja un nenodeva, ne reizi. Vai Jums ir bijis labākais draugs, ko apzināties vien tad, kad Viņa vairs nav...? Foto: Donna Asalda jeb Donnīte.

Arī maniem bērniem ir Draugs, ko viņi, visticamāk, novērtēs tikai tad, kad zaudēs...

Simjūdis. Urguču diena. Veļu vakars.

Runā koki, dzirdu vēju, kādu lapu, kas bērza zaros aizķeras un krīt. Migla gulst uz koku galotnēm, akmens pakaušiem un smaržo pēc mitras zemes. Vēls ābols paslēpies starp kļavlapām un sūnām. Paceļu acis, un tur stāv Viņi. Ietinušies miglas mēteļos, pelēkām acīm skatās, un pelēkus vārdus tie runā. Taču silti paliek, jo kaut kur dziļi es katru no viņiem pazīstu. Tie manējie. Veļi. Eju mājās, atstāju drusku paēst, drusku padzert un uguni, kur sasildīties.

Atceries par visiem, kuri bijuši pirms Tevis. Cik DAUDZ no mums katra ir atkarīgs - kā būt, kā nebūt.

Un, kādi ir Tavi Veļu laika stāsti?

Dievaines

23. sep. 2020, Nav komentāru

Sākas Dievaines. Veļu laiks.

Viņi visi ir manējie. Gan tie, kas aiz bērza tāss, gan tie, kas klusi zem velēnas dus. Arī tie, kas pie akmens atsēdušies un tie, kas mēmi murmina, kad vakars ir kluss. Veļi staigā pa zemzemes takām, gar manu māju noiet, kad vēls. Veļi pieliek sauju pie ābeles un augļi top valgi, kā zemes māls. Viņi visi ir manējie. Laiks paliek tik viegls, kā pieneņu bērni, kā pelnu vārdi, kā nemirstīga smilts; starp pirkstu starpām izlīst kā piens. Un es sajūtos tik laimīgs, jo es neesmu viens.

ATCERIES par saviem senčiem, godā viņu piemiņu un stāsti bērniem savas dzimtas stāstus! Es ticu, ka dzīvojam tik ilgi, kamēr mūs atceras.

Kur aizved Kods:LV?

3. sep. 2020, Nav komentāru

Dziļumā, tālumā, aiz garozas, zem velēnas, kreisajā pusē aiz sirds, citā laikā, telpā un vietā.

Es labi zinu, ka viedumam un spēkam nav robežu. Tāpat, gaismai un tumsai, kas cilvēkos mīt. Ir tik svētsvinīgi, kad kāds dalās ar savu vērtīgāko. Un tad nu esi tik godprātīgs - dzirdi, redzi un sajūti. Par mazu es šim Lielumam. Tādēļ sēžu klusu un klausos.

Trīs no Trejdeviņiem ir.

Kur vēl mani aizvedīs Kods:LV?

Kods:LV

16. jūn. 2020, Nav komentāru

Saprotu, ka citādi zem akmens būs jāpaliek daudzas gaismas pilnas tikšanās, sirdsgudru cilvēku novēlējumi un vērtības, kas jāceļ dienas kārtībā. Tādēļ tapis projekts KODS:LV. Projekta mērķis - atrast un godāt trejdeviņus (27) cilvēkus Latvijā, kuri nes Latvijas kodu.

Iesaisties arī Tu - tiek meklēts Cilvēks, kurš sevī nes Latvijas kodu: darbs, daba, dziesma, brīvība, tautas mantojums, valoda, smarža, deja, piederība, vārds, bērni, ticība.

Cilvēks, kurš auklē bezdelīgas mazuļus, cep rupjmaizi, ar ko cienā citus. Sargā grāmatas, kaļ tautas sapņus un sēj nākotnes smilgas, kas zeltītiem ziediem. Cilvēks, kurš plaukstā silda dzintaru un iemērc kājas zāļu vannā. Dejo līdzi vējam un ieklausās senču balsīs, kas slēpušās aiz bērza tāss. Cilvēks, kurš pin auklas, sien mezglus, vērpj, auž un tin dziesmas, atmiņu un audekla pavedienus. Ieklausās akmeņu stāstos, saprot meža un pļavas ziedu valodu. Ceļ otru, vairo ticību un kopj zemi. Cilvēks, kurš veido, rada un glabā – vērtīgo, īsto, nozīmīgo. Spēj pacelties pāri piekrastes kāpām un zemzemē doties līdzi kastaņa sēklai, lai smeltos spēku jaunai augšanai, plaukšanai un ziedēšanai. Auklē un lolo, dzied šūpuļdziesmu, uzsmērē sviestu uz rikas un miegā noglāsta bērna galvu. Cilvēks, kurš izceļ no aizmirstības un iededz gaismu. Piepilda ar āboliem klūgu grozus, saliek siltus raušus māla bļodās, plaukstās salej bērzu sulas un dzirda veļus. Cilvēks, kuram atsaucas bruģa balsis un stāsta par senču soļiem. Dvēsele skan kopā ar kokli, kori un sienāža sisināšanu. Tāds, kam vālodze pasaka priekšā, bite apputeksnē domas un pusstunda pēc saulrieta kopā ar Dieviņu ejama.

Pirmā saruna Valdas valoda

Ja arī Tev ir veicies un pazīsti cilvēku, kurš nes Latvijas kodu - dod ziņu:)

Mācības mājās

4. apr. 2020, Nav komentāru

Aiz muguras divas nedēļas, kad bērni mācās mājās. Ja pēc pirmās nedēļas gribējās klusi kliegt - mācības ievilkās līdz pusdeviņiem vakarā, mūzikas skolas stunda video zvanā krakšķēja un tarkšķēja, bērni bija nesaprašanā, vēl lielākā nesaprašanā bijām mēs - pieaugušie, tad nu esam pieņēmuši šo apmācību veidu. Un, ziniet, lai arī joprojām pastāv grūtības ar kādu no apgūstamajām vielām, bērnu motivācijas stiprināšanu un zināmu laiku ievērošanu, ir labi!

LABI ir:

1) no rīta izguļamies, tā kārtīgi, no sirds, nu vismaz tikmēr, kamēr visus modina desmit mēnešus vecā Elza vai trīsgadīgais Miks, un tas notiek divos naktī, četros no rīta vai pusastoņos;

2) pēc kārtīgas rīta pastaigas ap dīķiem, līdz šūpolēm, upeņu krūmiem, bērzu rindai ir laiks brokastīm;

3) katrs mācās savā ritmā. Par laimi, mums ir pirmā un trešā klase. Ja ko nesaprot mamma, ir tētis, ja ko nesaprot tētis, ir google;

4) ja kādam negribas mācīties un kādam vienmēr negribas mācīties, lieti noder Motivācijas programma: saldējums - baltais vai šokolādes, pusstunda, kad spēlēt datorspēles vakarā pēc sešiem, kopā ar tēti došanās mazajā stundas pārgājienā, trīs gabaliņi šokolādes vai limonādes glāze;

5) ja mammai negribas mācīties, tad gan ir ziepes, jo nelīdz ne limonāde, šokolāde, saldējums, par datorspēlēm i nerunājot. Tad iesaistās tētis. Tā kā tētis strādā savā darbnīcā, mammai vienmēr ir jāgrib mācīties;

6) kopā gatavojam, arī piededzis, pārlijis, neizcepies un atdzisis ir ēdams;

7) kopīgi izspēlējam lugas, mēmo šovu, mīklu minēšanu un dziesmu dziedāšanu. Kopā apgūstam vingrošanas kompleksu, mūzikas skolas klavieru skaņdarbus, zīmēšanas tehnikas, ētikas pamatprincipus, dzīvnieku pēdu nospiedumus, teksta uzdevumus par spaiņiem, aļņiem un bumbieriem;

8) dienā jāizlasa vismaz 5 lapaspuses no grāmatas. Tā gan ir viltīga grāmata, jo regulāri pazūd, paslēpjas, noklīst un tikai pēc Motivācijas programmas (skatīt 4. punktu) iesaistīšanas, grāmata brīnumaini atrodas;

9) līdz krēslas stundai ir ko paveikt ārā - zemeņu dobes ravēšana, malkas kraušana, stādīšana, bunkura rakšana, vārnu šaušana ar iedomu ieročiem, čību peldināšana dīķī, dubļu vannas, riteņbraukšanas sacensības, akmeņu šķelšana ar āmuru, koku, ķieģeli, labāk derot āmurs, un acis - tās vienmēr pirms sitiena cieši jāaizver;

10) vakarā , kad nosūtu skolotājām ziņu par dienā paveikto, lielos puikas satikt vairs nevar, jo abi deviņos jau gultā. Rit otrā nedēļa - līdz gultai tiekam jau pus deviņos;

Tādēļ biedrības darbi iepaliek, taču par spīti visam - pa solītim tiekam uz priekšu arī projektā INDRĀNE. Ja netiekam pa solītim, apguļamies un vismaz guļam mērķa virzienā.

Tuvojas trešā nedēļa. Esam gatavi jauniem izaicinājumiem!

Sākusies putnu stunda

24. mar. 2020, Nav komentāru

Sākusies putnu stunda

Sirds sajūt, ka blakus esi

Tā jau gadiem.

Tik viegli kādreiz smagākos nēšus nesi.

It kā steigtu pie mīļiem radiem.

Ne pilītes nenolija

No Lazdonas ezeru dzīlēm,

Balta gaisma

Pār lazdu laipām lija

Un mācīja cilvēkus mīlēt.

Ja cerību galotni aizlauza vēji,

Ja daža pat krita,

Jaunu bērzu drīz iecerēji -

Tas bij no veidola cita.

Šodien tas aizsniedz jau debesu kori.

Dziedē, mierina, junda.

Latvija, klausies cīruļu kori,

Sākusies putnu stunda.

(Paldies Indrānes skolniecei Tālei Greinei, kura atsūtīja Martas Bārbales veltījumu Ilzei Indrānei, dzejolis nav publicēts nevienā dzejoļu krājumā, uzrakstīts 1997. gada martā.)

Meklējam Indrānes skolniekus

5. mar. 2020, Nav komentāru

Šobrīd meklējam visā Latvijā Indrānes skolniekus. Atsaucība ir fantastiska! Un ziniet, šie lieliskie cilvēki, kuri ir atsaukušies, dalās savos stāstos, kas ir neticami. Šie stāsti izbrīna, saviļņo un pārsteidz. Uzzinātais liek vēl un vēlreiz secināt, cik Indrāne ir LIELA PERSONĪBA - iejūtīga, drosmīga, stipra un apbrīnojama. Vai arī Tu pazīsti kādu no Indrānes skolniekiem?

Foto: skolotāja Undīna Jātniece (no kreisās) ar Kusas skolas skolēniem.

Kāpj bērzi debesīs

20. feb. 2020, Nav komentāru

Ilzei Indrānei

Kāpj bērzi debesīs ar zaļām zaru trepēm

Pret visu vēju brīzēm slējušies.

Kāpj visiem redzami, - tie nemāk dzīvot slepen,

Kas zemē ir tik dziļi sējušies,

Ka tad, kad galotne skar padebeša malu,

Uz dziļumiem sīksts sakņu vainags nirst.

Zars auklē vālodzi, vij sakne kurmja alu.

Liels izaugt spēj vien tas, kas mazo neaizmirst.

Kāps bērzi debesīs, kaut cirvji nebeidz cirst,

Un celmi atvases nekad vairs neizdzīs.

Uz zemi sēklas krīt - kāpj bērzi debesīs.

(Jānis Gavars.)

Kopā

17. feb. 2020, Nav komentāru

Mūsu bērni mācās lieliskā skolā. Tā ir maza lauku skola, kur visi cits citu pazīst un pieskata. Madonas novada Bērzaunes pamatskola jau 320 gadus sagaida savus skolas bērnus. Turpat ir baznīca, turpat pļavas un puiku štābiņš. Skolotāji ir apbrīnas vērti. Un vislielākais skolas novērtējums - bērniem TUR PATĪK.

Kopā ar domubiedriem, citu bērnu vecākiem un skolotājiem nolēmām pacīnīties, lai iegūtu finansējumu LEADER projektu konkursā un izveidotu āra trenažieru laukumu pie skolas. Lielā priekā ziņoju, ka komisijas lēmums ir pozitīvs! Mums BŪS, kur kopīgi izkustēties, izvingroties un aktīvi pavadīt laiku. Paldies fantastiskajiem Domubiedriem! Kopā varam daudz. Drīz tiksimies pie siltas tējas krūzes, cienāsim viens otru ar cepumiem un darbīgi risināsim sarunas par veicamajiem soļiem, lai īstenotu projektu dzīvē.

Biedrība maina nosaukumu

17. jan. 2020, Nav komentāru

Ar patiesu prieku ziņoju, ka esam biedrībai nomainījuši nosaukumu no Nigestes amatniecības nams uz Nigeste. Par šādu soli izšķīrāmies jo:

iepriekšējais nosaukums bija pārāk garš;

iepriekšējais nosaukums radīja vietu kļūmēm un pārpratumiem;

no sākotnējās idejas - amatniecības nama izveide - biedrības mērķi un uzdevumi iet plašumā, dziļumā un tālumā.

Biedrība ar savu darbību vēlas sekot savai sūtībai - vērst uzmanību Latvijas nākotnei - bērniem, sniegt artavu, lai stiprinātu sabiedrību ar pilsonisku, stipru stāju un cildināt amatniecību.

Esam gatavi jauniem izaicinājumiem, drosmīgām idejām un darbosimies, saglabājot savu ticību - Nigeste.

Astoņi gadi Indrānes

16. jan. 2020, Nav komentāru

Esam patīkami satraukti! INDRĀNES projekts beidzot nonācis pēdējā posmā pirms veiksmīgas realizācijas. Astoņi gadi pagājuši - krāsaini, pilni piedzīvojumu, pārdzīvojumu, cerību, kas piepildījušās un mērķiem, kas nepiedzīvoja savu īstenošanos. Astoņus gadus ciemojāmies pie rakstnieces Ilzes Indrānes, sarunājāmies, filmējām, izzinājām un iepazinām. Projekta INDRĀNE mērķis - parādīt, atklāt pedagoģes Undīnas Jātnieces personību.

Meklējam Indrānes skolniekus! Patiesi, meklējam tos, kuri Undīnu Jātnieci saukuši par SAVU skolotāju, tāpat arī tos, kuri Ilzi Indrāni iepazinuši kā dzīves-literatūras-domāšanas skolotāju. Vai Tu kādu pazīsti?

Iegūtos materiālus apkoposim grāmatā un kā pievienotā vērtība - izzinoša, aizraujoša, interesanta spēle par rakstnieci un viņas mūžu. LIELAIS MĒRĶIS - uzdāvināt komplektu "Indrānes divpadsmit dārgumi" KATRAI no Latvijas 711 vispārizglītojošam skolām;

Top brīnišķīga dokumentāla filma ar spēlfilmas elementiem. Indrānes mūžs ir aizvijies divos gadsimtos, kur sapinies karš, izsūtīšanas, klusa varonība un pāri visam - cilvēkmīlestība. Šis stāsts ir stāstīšanas vērts!

Esi kopā ar mums! Kopā mēs varam.

Paldies, ka varam tikties!

15. jan. 2020, Nav komentāru

Esiet sveicināti jaunajā gadā, jaunajā mājaslapā! Biedrība pastrādājusi pie jaunas mājas lapas. Regulāri tiksimies šajā sadaļā - Jaunumi.

Paldies par kopā būšanu. Joprojām esam biedrība, ko dibinājuši mēs abi - vīrs un sieva. Taču ir ļoti daudz BRĪVPRĀTĪGO, kuri mums palīdz. Bez viņu sirdsgudrības, atbalsta un ierosmēm nekur!

Esam sagaidījuši meitiņu. Nu, trim brāļiem ir māsa. Tādēļ pēdējie septiņi mēneši mums bijuši svētīti, taču grūti. Mazā mazliet paaugusies un ķeramies atkal pie biedrības iecerēm. To tik daudz, ka ar kaut ko jāsāk:) Turpinām strādāt tikai pie tā, kam ticam. Darbosimies kopā!