MEKLĒJAM INDRĀNES SKOLNIEKUS

Lūdzam atsaukties rakstnieces Ilzes Indrānes jeb pedagoģes Undīnas Jātnieces skolniekus, lai uzzinātu Jūsu pazīšanās stāstu. 


Lūgums pieteikties elektroniski - aizpildot zemāk redzamo veidlapu

vai

Atsūtot savu atmiņu stāstu/ uz biedrības adresi: biedrība Nigeste, Kalnāji, Aronas pagasts, Madonas novads, LV-4847




















Meklējam kā skolēnus, tā arī tos, kam Ilze Indrāne/Undīna Jātniece kļuvusi par dzīves skolotāju kādā noteiktā laika nogrieznī. Gaidīsim Jūsu atmiņu stāstus un kopīgi šķetināsim likteņa līkločus, lai pilnveidotu materiālu, kas tiks izmantots grāmatas un dokumentālās filmas izveidē.



Ilze Indrāne īstajā vārdā Undīna Jātniece dzimusi 1927. gada 23. aprīlī. Jau Vestienas skolā dzejot sākusi, velkot burtus ar koka zaru smiltīs. Mazā Undīna grāmatās atklāja bezgalīgi interesantu pasauli, ko nebeidz pētīt mūža garumā. Aicinājuma vadīta, paralēli mācībām Madonas vidusskolā, sāka strādāt Mārcienas pamatskolā, kas 1946. gadā pildīja arī bērnu nama funkcijas.
Pati gandrīz nosalst, kad jaunā skolotāja slima vairākas dienas guļ nekurinātā dzīvoklī, taču satiek savu glābēju-draugu mūža garumā, ko draugi dēvēja par Spožumu - Alīsi Bulu. 

Divdesmit divgadīgā Undīna dodas uz Kusas 7-klasīgo pamatskolu, lai strādātu par direktori. Frontei divreiz pāri ejot, skolas ēkā bija ierīkots gan vācu, gan krievu karavīru hospitālis, sporta laukumā apbedīti kritušie vācu armijas karotāji. Lai arī skolā mācās 112 skolēni, realitātē jaunā direktore pildīja remontstrādnieka pienākumus, zēniem pasniedza mājturību un kopā ar atsaucīgiem vecākiem remontēja postīto skolas kompleksu. 

1949. gada 25. marta deportācijās no Kusas izveda 25 ģimenes, kurās bija seši bērni.
Jaunā direktore līdzdzīvo katram - skolas bēniņi slēpa dažus; meitenīti, ar bērnībā nopļautām kājām, izlūdzās čekas pārvaldē, lai atstāj tepat; skolas skolotājai jau Madonas dzelzceļa stacijā pirms vagonā iekāpšanas, izmaksā pēdējo algu.

Pēc atbrīvošanas no amata par nepakļaušanos varai, 1956. gadā skolotāja Jātniece dodas uz Praulienas 1. pamatskolu, kur strādā maz un vada dramatisko pulciņu. 

Pārmaiņas, piedzīvotais, izdzīvotais un pārdzīvotais liek rakstīt. Dzimst Ilze Indrāne. Ilze, jo Ilze Kalnāre staigāja tās pašas Vestienas takas un taciņas, ko mazā Unda. Indrāne, jo Vestienas Indrānos dzīvojuši cienījami ļaudis.

1962. gadā Praulienas pagasta Lejaszīles kļūst par MĀJĀM. Piepildās sapnis. Mājas ar siltu mūrīti, gaišiem logiem un ābelēm, kam zari tiecas debesīs. Un tur var rakstīt, audzināt bērnus un radīt...

Kur Jūsu dzīves ceļi krustojušies ar Indrāni? Varbūt kopā uzaugāt, Vestienas upītē lipinot māla pīlītes? Vai Jūs klausījāties, kā jaunā skolotāja Mārcienā spēlē klavieres? Vai Jūs pazināt kādu no Undīnas audžumeitām? Varbūt kopā ar jauno direktori sitāt naglas dēļos, lai salāpītu savainotās skolas sienas? Varbūt literārie ceļi Jūs saveduši kopā? Iespējams, viņas darbi atvēruši Jūsu acis, sildījuši sirdi un atgādinājuši, ka esam Cilvēki?


Vija Kučere (Rakstiņa), 1. klases skolniece 1955. gadā Kusas astoņgadīgajā skolā.  

Bildē: Vija otrajā rindā apaļu sejiņu, taisni nogrieztiem matiem uz pieres un baltu sānu lentīti. 

Undīna Jātniece - ceturtajā rindā pirmā no kreisās puses.

 “Mana pirmā skolas diena sākās oktobrī. Mamma no Oļiem mani ar zirdziņu atveda uz Kusas skolu, ieejot klasē, izbrīnījos - tik daudz bērnu vienuviet! Tā bija apvienotā 1.-3. klase, audzinātāja Undīna Jātniece. Visu pavēroju un mammai jautāju, - Ko es pie tiem knišļiem darīšu?
Uzaugu starp pieaugušajiem, jo bērnu apkārtnē nebija. Protams, tas turpinājās ar asarām, jo man taču vajadzēja skolā palikt.
Tomēr audzinātāja bija ļoti sirsnīga un prata ar katru bērnu atrast kopīgu valodu.
Tāpat kopīgu valodu viņa atrada arī ar vecākiem, un tad jau to bērnu bija vieglāk ievirzīt pareizajās sliedēs. Cik atceros, skolotāja nekad netika balsi pacēlusi, ja kāds bērns nebija iemācījies uzdoto. Bija gadījums, kad 3. klases skolniekam bija jāatbild reizrēķins. Šis bērns aizmirsa un nevarēja atbildēt.

Skolotāja bērnu apsēdināja solā un teica, - Es tev atkal pajautāšu stundas beigās.  Kad stundas beigās reizrēķins tika pārjautāts, bērns visu zināja un saņēma atzīmē "5". Tas man tā palika atmiņā.                                                                                       Reiz mamma mani ar zirdziņu atveda uz skolu svētdienas vakarā. Internātā neviena nebija. Un es nakti gulēju pie savas klases audzinātājas. Atceros, kā viņa ilgi sēdēja savā gultā un rakstīja. Pamodos, redzu gaismu, vēl viņa raksta.       Vēlāk noskaidrojās, ka tad tika sarakstīta bērnu grāmatiņa “Tipsis, Topsis un Tedis”.                                                                                                                            Spilgti atmiņā iespiedusies diena, kad skolotāja mūs sakārtoja uz kāpnītēm, lai fotografētos. Ar kādu rūpību un centību.                                                                        No Kusas skolas līdz manām mājām ir septiņi kilometri, šo attālumu skolotāja veica kājām, lai satiktos ar vecākiem, lai redzētu apstākļus, kādos es dzīvoju.     Vai tagad to var iedomāties?

Es savai skolotājai gribētu no sirds pateikties par to sirds siltumu, mīļumu, kādu viņa sniedza mums, lauku bērniem, patiesi un sirsnīgi. Novēlu viņai tikai to labāko un galvenais - katrai dienai jaukas, jaunas un sirds siltas domas. Labu veselību vēlot, Vija Kučere (Rakstiņa)."



1950. gads Sibīrijā. Daina Imša (Turne) pirmajā rindā pirmā no labās puses baltajā mētelī un vecmāmiņas brūni rūtotajā lakatā. 1949. gada 25. martā izsūtītie latvieši.

1939. gada rudenī esmu dzimusi Kusas pagastā. Laimes māte bija ierakstījusi manā liktenī, ka nepilnu triju gadu vecumā atgadīsies kas tāds, ka vairs nekad neizjutīšu basām kājām rīta dzestro rasu. Kad pļāva auzas, ieskrēju laukā, un man nopļāva abas kājas.                                                                                                     Mācījos staigāt ar protēzēm. Tādēļ no agras bērnības tiku radināta pie grāmatām, tante no Rīgas veda blokus, man lika mācīties burtus, ciparus. Ģimenē bijām četri bērni – es, māsa, brālis un audžumeita Anniņa, kura pēc kara palikusi bāreņos un ieklīdusi mūsmājās.                                                                                Māsa devās uz skolu, tad arī es 1946. gadā izdomāju, ka gribu uz skolu! Tik ilgi dīžājos, līdz to vairs neviens nevarēja izturēt – tētis iejūdza zirgu, mamma ieklāja segu. Mani aizveda uz skolu. Tur satiku skolas direktori Jātnieci, viņa mani ieraudzīja, uzlika uz pleca roku un jautāja, - Nu, bērniņ, lasīt proti? - Protu. - Skaitīt proti? - Protu. - Rakstīt proti? - Protu, bet neglīti.                                                              Sāku mācīties, pienāca ziema. Visi brida pa kupenām, jo dziļāk, jo labāk. Es ar bridu līdzi. Iekšā tiku, bet ārā vairs ne. Tā mani tur atrada aizmigušu sniegā. Saslimu ar plaušu karsoni, pirmo klasi nepabeidzu. Nākamajā gadā sāku no gala, veiksmīgi pabeidzu pirmo, pēcāk otro klasi. Taču tad notika kas negaidīts!          Četros no rīta pie mūsu ģimenes mājas durvīm pieklauvēja, stundas laikā lika savākties. Mūs izvietoja pagastmājas lielajā zālē, bijām pirmie, taču pamazām, pamazām lielā telpa pildījās ar tādiem pašiem kā mēs.                                        Skolā sākās stundas, direktore ieraudzīja, ka skolā nav arī Turņu ģimenes trīs bērni. Man nesaprotama, neizprotama paliek tā rīcība, ko Ilze Indrāne veica 1949. gada 25. martā. Es vēl šodien nesaprotu, kur viņai radās tāds spēks... Varonība. Sirds siltums. Dvēseles gaišums. Viņa saprata, kas notiek, saprata, ka es aiziešu bojā - lāga nevaru paiet, klunkurēju.                                                                        Indrāne devās uz pagastmāju uz funkcionāru midzeni, lai apskaidrotu viņiem, ka Turņu ģimenē ir bērns, kurš nevar staigāt. Es nevaru iedomāties, ko viņa sacīja... Atvērās durvis, iznāca vīri un teica, - Turņu Daina un Anna var iet mājās!  

Indrāne izrunāja, lai atstāj mani mājās. Tāpat viņa izrunāja, lai atstāj Anniņu, tā bija jau liela un tik daudz cietusi karā; viņa paliekot, varētu par mani parūpēties.  Es apkritu mammai ap kaklu, piespiedos un raudādama kliedzu, - Kur mamma, tur es! Kur mamma, tur es! Anniņa iekliedzās, - Es arī, es arī!                     Tā mūs visus aizrāva uz Sibīriju, sākās nežēlīga nolemtība lopu vagonos.

Kur Indrānei – jaunai sievietei – bija tik daudz drosmes un spēka? Viņa saprata, kas mani sagaida, kāda nežēlība, kāds skarbums. Viņa riskēja ar savu dzīvi, savu mūžu, savu darbu. Tikpat labi viņu pašu varēja iegrūst pūlī – brauc līdzi! Viss varēja notikt.                                                                                                                        Es izdzīvoju Sibīrijas briesmas un atgriezos mājās. Neuzdrīkstējos Skolotāju meklēt, lai nesagādātu viņai nepatikšanas, padomju laikos nedrīkstēja par izsūtīšanu runāt.                                                                                                                    Un tad Indrānei palika astoņdesmit gadu. Mani aicināja līdzi, kopā ar kolēģiem devos uz Praulienas Lejaszīlēm viņu apsveikt. Aizvedu saules riteni – lauku saimnieces sieto sieru, balto liliju un dzeltenās lielziedu dienziedes stādus. Notupos viņas priekšā ceļos un galvu ieliku klēpī. Viņa nesaprata kāpēc, tomēr uzlika uz galvas savu roku un ieskatījās man acīs. Teicu, - Paldies, skolotāj, par to, ko darījāt un vēl to, ko darīsiet.                                                                                    Vairāk nevarēju neko pateikt, asaras ritēja un ritēja... Man viņa vispirms ir Skolotāja un tikai pēc tam rakstniece. Indrāne ir sirds cilvēks, ar gaišu prātu, gaišu domu. Viņas sirdsapziņai ir bijis augstākais mērķis – būt tīrai un godīgai pret saviem skolēniem, savu tautu un Latviju. 




  ATGRIEZTIES  


Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .