Nozīmīgs cilvēks Madonas novadam.

Ko es vēlu Latvijai nākamajos 100 gados?

Projekta mērķis - izvēlēties piecpadsmit cilvēkus, kuru dzīves devums veltīts Madonas novadam. Meklējumi noritēja četrpadsmit pagastos - Aronas, Bērzaunes, Sauleskalna, Kalsnavas, Dzelzavas, Liezēres, Barkavas, Ošupes, Praulienas, Mētrienas, Ļaudonas, Vestienas, Mārcienas, Lazdonas un Madonas pilsētā.

Mežkopji, mākslinieki, optimisti, bibliotekāri, grāmatveži, labdari, maiznieki, zemnieki, patrioti, ārsti, skolotāji, rakstnieki. Labai sirdij nav vecuma, dzimuma, amata vai profesijas. Katram no piecpadsmit uzdots viens jautājums - Ko Tu vēli Latvijai nākamajos 100 gados?
Meklēšanas procesā tika iesaistīti Madonas novada vispārizglītojošo skolu skolēni, sociālie darbinieki, pagastu pārvalžu darbinieki un līdzcilvēki.
Projekts vainagojies 2017. gada 30. novembrī ar augstvērtīgu foto izstādi Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, kas apskatāma un saklausāma visu decembra mēnesi.

Atbalsta Madonas novada pašvaldība

ELĪNA KOĻESŅIKOVA (KELĪNA KLĀNA)

(Dzimusi 1931. gada 1. augustā, mirusi 2021. gada 12. decembrī.)

Rakstniece Kelīna Klāna. Skolotāja, dzīves augstāko vērtību nesēja, savu senču dzīvesgājuma godātāja. Cik var vēsturē rast - dzimtās vietas sargātāja, kas kā sūtība pavada visu viņas dzimtu - palikt, kopt un mīlēt šo zemi.

Es novēlu Latvijai nākamajos 100 gados...

"Lai manā dzimtenē - Baltijas jūras, likteņupes Daugavas, Latgales ezeru un plašā Lubāna ūdeņiem allaž devīgi apskalotajā tīrajā zemē - nākošajā gadsimtā tiek uzcelta Saules pilsēta, par kuru cilvēce ir sapņojusi kopš saviem pastāvēšanas sākumiem. Lai mūžu mūžos pastāv, plaukst un zeļ baltā taisnības valsts Latvija, kurā būs pilnīgi iznīdēta sociālā netaisnība, kam pastāvot - vieni pārēdas un citi badā mirst. Lai neviens, kurš dzīvei piedzimis, šai valstī nejūtas lieks, nevajadzīgs, noniecināts un pazemots. Lai nevienai mātei Ziemassvētku vakarā pie aizsarmojuša loga sēdot, un, izsalkuša bērna galviņu glāstot, nav asarās aizlūstošā balsī jādzied mierinājuma dziesmiņa: "Ak, neprasi, nav maizītes, skat, skat, kur laukā zvaigznītes..."
Lai Latvija kļūst par Dieva svētītu cilvēcības, visiem un katram tās dzīvotājam, vēlētu laimes valsti! Bet pati, kad būšu nobeigusi savu mūža gājumu, lai pārtopu par smilgu Lubāna klānu pļavmalē. Varbūt, tad kāds šodien vēl nedzimis nākotnes dzīvotājs, vasaras rītā garām iedams un ieraugot, kā lecošās saules staros laistās rasas lāses smilgas skarās, uz brīdi apstāsies un latviešu valodā noskandēs četrrindīti no tautas daiļrades pūra.
Ai, tēvu zemīte,
tavu jaukumiņu,
smildziņa ziedēja
sudraba ziediem...
Un tā būs mana nemirstība manā Latvijā."

Atpakaļ